Šodien gadījās jautra dieniņa. Pat nezinu vai rakstīt jautra kā jautra vai arī pēdiņās. Lai vai kā, mani jau tā māca nogurums, jo biju ar kājām no centra līdz Molam (nu tam trulajam un dārgajam veikalam) un tādā pašā veidā atpakaļ. Lietus nelija, tāpēc domāju – nu, kam man tramvaju, ja labs laiks??!! And the nightmare begins…
Man jau iesūta sms, lai es nebraucot pār Vantinieku, jo kāds pedālis uzlīdis atkal augšā – šoreiz pašā augšā. Es nodomāju – nu satiksme slēgta vai lēna, nu whatever. Tieku līdz tiltam, satiksme kursē, gliemeža ātrumā gan, bet tomēr kursē. Nu nekas – dodos pa tiltu, skatos padaudz tautas priekša – nodomāju, ka tie tik vien gaidīs, kā čalis krīt. Eju, eju – man un vēl bariņam tautiešu policists smuki šķērso ceļu, pateikdams, ka tālāk tikt mums nespīd un novilka skaisto dzelteno lenti. Kaut kā īpaši nesatraucos, ka tas varētu aizņemt ilgu laiku, nu pastāvēšu.
Pavēroju apkārtējos – daži smejas; daži izmisumā, ka netiek laisti tālāk; dažiem jau sarkasma pilnās piezīmes, lai tik čalis krītot lejā; daži lasa info savos telefonos par notiekošo; daži vaicā pēc policistiem, diemžēl arī tie neko nespēja pateikt. Paiet stunda, es tik tvītoju, ka čalis skraidelē pa pašu augšu, no augstuma, acīmredzami, bail viņam nebija. Dažubrīd atskanēja saucieni: „LEC!!” Manuprāt, nav īsti prātīgi, but who am I to judge. Kā arī daudzi jokojās, ka šis esot LMT gājiens aizvakardienas Tele2 reklāmas kampaņai ”Meteorīts”. Laiks rit un rit – nekas nenotiek. Satiksme apstājās pavisam. Cilvēku masas sāk pieplūst un jau sāk apnikt skaidrot katram, kurš nāk, cerībā, ka tiks tālāk.
Pēc kāda laika jau sāka satumst. Puse cilvēku ļoti nelaimīgi, puse to uztvēra ar humoru. Patīkami noklausīties dažās telefona sarunās, kas iesākas aptuveni šādi: „Zini, kas ir – es nepaspēšu uz darbu/lekciju/treniņu/tikšanos, tāpēc ka viens lohs uzkāpis uz Vanšu tilta un pat cilvēku satiksme ir apstājusies.” Jau pagājušas 2.5h un nekas nenotiek. Absolūti nekas. Sāka līt lietus, sāka salt un garīgais sāka pavisam izplēnēt. Kad kāds mēģināja tikt pāri tiltam, jau atskanēja frāzes: „Nu nelaiž tak tālāk! Mēs te 2h nestāvētu un neblenztu vējā un lietū uz vienu idiotu!!!” Tomēr sanāca saruna ar kādiem ~10 cilvēkiem kopumā, bet baigi aktīvi runājām ar četriem – domājām māsterplānus kā varētu tikt pāri. No sērijas – viens ģībst, kamēr policija pie šā, tikmēr visi skrien utml.
Pagājušas 3.5h. Man tā vai tā lauziens iet uz Akmens tiltu, tāpēc ka, ejot uz viņu, man sanāk tāāāds līkums, ka liekas, ka uz Mēness ātrāk tiksi, nekā līdz man nepieciešamajai vietai. Turpinām gaidīt. Daži cilvēki paprovocēja policistus, šos savāca un iemeta busiņā. Pavērojot otru tilta pusi, manījām, ka tur pa retam laiž cilvēkus, visiem manām sašutums. Tomēr tajā pusē pacēlās baigais skandāls, ka cilvēkiem nav laika un vispār vienalga, ka tur kkāds psihopāts dzīvojas pa tilta augšu. Skandāls pacēlās tik tālu, ka paņēma vēl pārīti cilvēku ciet, tomēr mūsu puses policists mums pavēstīja labu ziņu – mums esot jāskrien atpakaļ aiz ugunsdzēsēju mašīnas uz otru tilta pusi. Visām margām dabūjām nesties pāri. Visu vajadzēja darīt ātri. Tikpat ātri vēlāk arī pārskrējām uz otru pusi, līdz sākās spēcīgas lietusgāzes. Sapratām, ka cilvēks ir piekritis nokāpt no tilta un ātri vien atjaunojās satiksmes darbība.
Tā vien šķiet, ka Latvijā tā būs tradīcija. Nedaudz faktu:
2003. gads – Pārgalvja kāpiens pa vantīm uz stundu aptur satiksmi pār Vanšu tiltu
2006. gads – Vīrietis uzkāpis Vanšu tilta vantīs atzīmēt savu jubileju
2006. gads – Vēl kāds cilvēks grib uzkāpt Vanšu tiltā
2007. gads – Vanšu tilta vantīs uzkāpis vīrietis alkohola reibumā
Un vēl pasakiet, ka Latvijā nav jautri.
Šausmas.
