Tātad, šoreiz maukšu vaļā par šausmenēm. I LOVE THEM! Esmu šausmeņu frīks, tā teikt. Nu vismaz agrāk biju točna, jo pēdējo pāris gadu laikā, manuprāt nav bijusi kāda riktīgi laba šausmene. Kāpēc man viņas tik ļoti patīk? Mana māte to izskaidro ar tādu faktu – kad šī bija stāvoklī ar mani, šī gāja uz kino skatīties Aliens (ja nemaldos – nu gan jau, ka tos pašus, nekas labāks jau tais laikos netika rādīts šādā žanrā). Un es būdama viņai vēderā, jau laikus sāku fanot par šausmenēm.
Mana mīļākā nav vis (man nav mīļākās filmas vispār), toties vislielākās bailes atstāja manī The Grudge. Zinu, ka daudziem viņa šķiet smieklīga/tizla/garlaicīga and crap like that, bet tur ir cita štelle pamatā – kā to filmu skatās?! Es, piemēram, skatījos kino, ja nemaldos – tad 8. vai 9. klasē. Seanss sākās 20:00 vakarā. Pusfilmu nolūrēju, slēpjoties aiz mēteļa, jo kino efekti ir cita štelle, ja salīdzinām ar kompi, bet man patika. Filma beidzas kādos 21:30, man jākratās uz Gauju ar vilcienu; ārā, protams, tumšs. Ar draudzeni 40 minūtes vilcienā spriedelējām, kā būtu, ja mūs tas un šitas piemeklētu utt. īsāk sakot – fantāzijai visi ceļi vaļā. Ā, un vēl taisījām foršās žokļa skaņas (nu tur jāredz vismaz treileris, lai saprastu). Pienāk mana pietura ar nosaukumu „Gauja”, jākāpj ārā. Tātad mazliet pastāstīšu par ceļu, kāds tur ir – viss vienā mežā, nevienas lampas, ceļš drausmīgs, ārā foršs vējš un visādi citādi apstākļi, lai būtu panikā no jebkura krakšķoša kociņa. Ā, un tas viss 2km. Tā kā man fantāzija strādā vienkārši satriecoši labi, tad jāsaka, ka pie pirmā krakšķošā kociņa, es skrēju tik ātri cik vien spēju, atpakaļ neskatījos ne reizi (zin kā, ja nu tur kāds ir??!!). Es goda vārds mājās biju 5min laikā. Es nekad mūžā nebiju skrējusi tik ātri. Now it’s like 6-7 years later and I’m still terrified… Nedaudz iedzina man kaulos bailes. Varbūt ne pati filma, bet viss par un ap to.
Vo, tikko atcerējos vienu bērnības šausmeni. Žēl gan, ka es neatceros, kā sauca… Tā bija par tādiem mega lieliem tārpiem, kas tuksnesī uzbruka cilvēkiem, iznirstot no zemes. Un man bija kādi gadi 10, kad es viņu laukos skatījos. Filma man nereāli patika, tikai pēc tās mēs ar māsu laikam ālējamies un mūs izdzina ārā. Mani pielika pie mājas stūra stāvēt, māsu pie koka 5m tālāk. Ārā tumšs, pāķi kā pāķi – viena māja un koki/lauki visapkārt. Abām mutes ciet un klausās, vai tārps kaut kur nelien (man baigi šķiet, ka senči tikai mūs mēģināja biedēt – zini, viņiem sanāca arī). Es vēl draudēju, ja izslēgs ārā lampiņu – es visu mūžu bļaušu, bet viņi beidza smieties par mums un ielaida iekšā.
Pēdējā laikā esmu pieķērusi sevi pie domas, ka mani šausmenes ir nereāli ietekmējušas (kgan pēdējoreiz šausmu filmu – labu – redzēju pirms miljons gadiem). Piemēram, šodien nācās piedomāt pie Final Destination (man gluži nešķiet šausmene) – pie tās daļas, kur meitene nosvila solārijā. Un, kas no tā? Nekas – tikai katru reizi, kā eju uz solāriju nākas atcerēties šo skatu – arī šodien – biju solārijā un domāju, ka viņš tūlīt sabruks un tā teikt – dirsā man būs.
Apkārtne noteikti ietekmē. Ir savādāk dzīvot dzīvoklī, kur zini, ka apkārt vēl ir pāris desmitu cilvēku, ārā deg lielās lampas un uz maģistrāles dzīvība nekad nebeidzas. Iepriekšējā dzīvesvieta – ceļu es jau aprakstīju, nepietiek vēl, ka es dzīvoju kalna galā, kur nav reāli neviena kaimiņa (izņemot vasarā), nedod dievs uznāk vētra – korķi izsisti, elektrības nav – man atkal strādā fantāzija.
Ir nedaudz jocīgs fakts, ka man ir bail no, piemēram, tumsas, bet es agrāk gāju tumsā pastaigāties (man tagad slinkums). Vai arī – man ir bail no zirnekļiem (specifiski atceros kadru – guļu divstāvīgā gultā; ārā vasara, logs vaļā; no rīta pamostos un kas tur… stūrī tāds melns, sulīgs milzonis, burtiski pusmetra attālumā, kurš vēlāk netīšām iekrīt gultā. Ja nemaldos – es vnk nolidoju no tā otrā stāva aurodama). Un viss no šausmenēm (zirnekļi mazāk – bērnības trauma). Man vienmēr šķiet, ka kāds ir dzīvoklī; ka kāds noiet gar istabu un es manu tikai ēnu; kad skatīšos spogulī, man aizmugurē kāds būs; kad laidīšu ūdeni no vannas, kāds saķers manu roku; kad vannas istabā aizslēgšu durvis no iekšpuses, izslēgsies gaisma un es netikšu ārā. Nu izklausās pēc pārākās zaķpastalas, bet teiksim tā – esmu pieradusi. Ja kas tāds notiktu, man tas nebūtu dižais surprise, jo man likās, ka manā vecajā mājās spokojas 2 spoki (šito mana vecmuterīte arī teica, ka tieši 2 esot – mājas vēsturi nezinu). Nevajag baidīties, vajag tā draudzīgi ar viņiem. Bet ir viena lieta, kuras dēļ man sirds pa muti varētu izlēkt aiz bailēm – es parasti dodos gulēt ap 4iem no rīta (ar izņēmumiem, protams) un vienmēr pārbaudu vai aizslēgtas durvis (un to daru, kādas 4x vismaz un, nē, man nav neiroze). Zinu, ka kāpņutelpā neviena nav, bet vienmēr iedomājos situāciju – kad es pārbaudīšu vai man durvis ir aizslēgtas, paraustot rokturi, kāds piezvanīs pie durvīm. Es goda vārds vnk nomirtu!
Tās ir šausmu filmu sekas – izklausās diezgan padrausmīgi, bet nav tik traki.
Visbeidzot mana horror filmu liste – The Grudge I; Aliens I II III; 28 days/weeks later; Cabin Fever; Cloverfield (mazbudžetnieks, bet man patika); Hills Have Eyes I; House of Wax; Stepfather (nav it kā šausmene, bet dažiem šķita, ka ir); Ghost Ship; Jeepers Creepers I un, protams, lieliskā Texas Chainsaw Massacre (jaunā, ne oriģinālā – oriģinālo diemžēl neesmu redzējusi). Nekas labs vairs diemžēl nenāk prātā. Ā, un Saw man nu galīgi nešķita šausmīga filma – psiholoģisks un garlaicīgs seriāls. Un par Paranormal Activity vispār nerunāsim.
Tagad jāgaida The Wolfman – man no štatiem kāds teica, ka esot diezgan laba. Will see!
