vienam elle, otram paradīze

Dzīvoja reiz meitene pilsētā lielā. Vienkārša ikdiena, vienkārši draugi, vienkāršas skolas gaitas, līdz vienu dienu to visu nācās mainīt par godu ne tik vienkāršajiem vecākiem, kuri izdomāja iet katrs savu ceļu. Viņa izdomāja palikt ar tēvu, pārvācoties uz laukiem, jo tēvu vienmēr vairāk mīlējusi.

Laika gaitā atklājās, ka pie tēva tomēr neesot zelta dzīve un nav nekādas attīstības. No māte puses vairākas reizes tika piedāvāta labāka dzīve – labākas mājas, labāka skola, labāka izaugsme – labāks jebkas. Tomēr galu galā – vienmēr mātei tika atteikts. Aiz spīta. Pret ko? Ne jausmas.

Dzīve laukos. Norakstāma. Vismaz viņas gadījumā. Strīdējās ar tēvu diendienā. Dzīvoja ne īpaši labos apstākļos. Tikpat kā nemācījās. Dzēra un pīpēja, nepilngadīga. Mīlējās arī ar visiem pēc kārtas, kurš gan tos vēl uzskatītu.

Pirms gada palika stāvoklī. No kura? Viņa nemācēja atbildēt. Aborts, aborts, aborts. Tāds nieks vien, ko pieprasīja tēva kareivīgā draudzene. Tēvs iedeva naudu operācijai. Māte, stresa pilna, jautāja viņai, ko gan viņa iesāktu ar to bērnu?! Tēvam pie kājas, vecmāmiņa knapi par sevi var parūpēties, naudas nevienam nav, izaugsme nevienu neinteresē. Kāds tur vēl bērns. Čiks un izbijis temats.

Māte aicināja viņu uz tikšanos, jo nebija tikušās gadu. Viņa pat nedomāja atteikuma iemeslus – teica, ka negribot tikties. Skaidra lieta. Zina, taču, ka pārmetīs par visu. Labāk pat nekontaktēties, vai ne?

Tomēr jāsaka, ka nekaunība gan viņai nav svešs jēdziens. Vajagot jaunas drēbes – pieprasa mātei; vajagot jaunu datoru – pieprasa mātei; vajagot to un šito – pieprasa mātei. Māte, laba būdama, neies taču atraidīt savai meitai. Cik vien var, tik palīdz. Žēl tikai, ka neviens to nenovērtē. Ak jā, agrāk viņa nebija tik drausmīga – pat tika līdz kredītkartei, tomēr visu nodzēra un nopīpēja. Kredītkartei vairs nebija vērtības un tā netika lietota.

Rudens. Iepazinās ar vienu vidusskolnieku. Gadu jaunāku par viņu. Lielā mīla kvēlo gaisā. Jāsaka, ka iekļuva attiecībās pailgās, bet pajocīgās. Abi kopā pāris nedēļas, viņa jau ievācas pie viņa mājās (neviens no viņiem nestrādā – abi dzīvo viņa vecākiem uz kakla). Pa retam iet uz skolu un mēģina laboties. Dzert arī pārstājusi. Dūmus laiž kā skurstenis vēl joprojām.

Pēc kāda laika šie sev kāzas noteikuši – kaut kādā vasarā. Mātei šoks. Uzreiz jāsakontaktē un jāizrunā lietas. Jautājot – kāpēc? Atbilde ir – jo vēlas, abi mīlot viens otru un būs mūžīgi mūžos kopā. Neies jau iebilst, gandrīz pilngadīgi cilvēki. Viņu kļūdas ir viņu kļūdas. Tomēr viens no precēšanās iemesliem var dikti dziļi iegriezt – līgavainis sakot, ka apprecoties viņa piederēšot viņam un viņi būs mūžīgi kopā. Lai jau.

Vēlāk. Izdomājuši, ka kāzas tomēr jāpārceļot gadu vēlāk, jo viņš vēloties izpriecāties. Vēl jauns esot. Vēl visa dzīve priekšā. Kā arī, naudas kāzām neesot, jo ar vasaras darbu pelnot tikai pārsimt latu mēnesī un gredzens vien jau maksājot bargu naudu. Jāsaka, ka plānotas gan bija, jo visas nepieciešamās cenas ir spējīgs nosaukt.

Arī viņu dzīve ir nedaudz interesanta, ja vien tas ir īstais vārds. Viņa nelieto kosmētiku, jo viņam tas nepatīkot. Viņa nekur nedodas bez viņa, jo viņam tas nepatīk. Viņš nevēlas, lai viņa nokrītas svarā, bet viņa to vēlas un tas būtu nepieciešams. Vēl viņi vēloties tikt pie bērna un laikam pat cenšoties to dabūt gatavu.

Abu attiecības izskatās apmēram šādi – viņš beidzot atradis sev vergu, kura darīšot visu pēc viņa prāta. Pēc piemēriem secinot, ka varbūt nav īsti nekas traks, bet viņai vairs nav nekādu tiesību kaut ko iesākt pašai pēc sava prāta.

Māte pirms pāris gadiem bijusi pie zīlnieces un atceras, ka zīlniece teikusi, ka meita nākšot pie prāta tikai gados 30. Ak jā, par abortu arī zīlniece uzminēja. Jāgaida 30, bet šķiet, ka būs krietni par vēlu.